Lai gan man patīk eksperimentēt ar dažādiem materiāliem un tehnoloģijām, par galveno glezniecības tehniku es tomēr izvēlos eļļas krāsas. Mūžīgā eļļa. Lai gan arī, jāatzīst, ka rotaļājoties ar akvareļu krāsu daudzveidību, tās mani piesaista ar savu vieglumu, ko var panākt ar pilnīgu iekšējās radošās enerģijas atbrīvošanu. Tas palīdz labāk saprast eļļu, ja šo atbrīvotību spēju noturēt. Galvenais man ir krāsa, atrast pareizo spilgtumu un piesātinātību. Teātra dekoratora darbs atstājis iespaidu arī uz manu glezniecību. Piedodot tām dekoratīvu raksturu. Es nevaru noteikt, nekādu noteiktu tematisko virzienu. Tajās atradīsiet, gan dabas skatus, gan cilvēka aktus, abstrakcijas, gan klusās dabas. Glezniecībai nopietni pievērsos no septiņpadsmit gadu vecuma, kad sāku apmeklēt Lavtijas Mākslas Akadēmijas sagatavošanas kursus. Kur mācijos tādu spožu Latvijas mākslas pazinēju un gleznotāju vadībā. Tādu kā Helena Henrihsone, Ivars Henrihsons, Irena Lūse, Valdis Villerušs, Ira Rozentāle. Kas man ir ielikuši drošus pamatus. Ko veiksmīgi tika papildināts ar privātajām studijām praksēm Pie Korkunova Mazajā ģildē, pie Baibas Ozolas un Silvijas Mežkones. Silvija Mežkone kopā ar Birutu Delli ir gājušas līdzīgu glezniecības ceļu. Kurš man vienmēr ir bijis tuvs. Un domājams, tas ir saskatāms arī manos darbos. Tas ir zīmējums ar krāsu, kurai kompozicionāli tiek atrasta vieta gleznā, un kuras krāsu un intensitāti nosaka blakus esošā krāsa, tā it kā „atdzīvojas”. Šis princips bifa rakturīgs fraņču gleznotāja Duffi gleznās. Šo fovisma stilam raksturīgo principu esmu arī izmantoiis savās gleznās. Vēlāk mākslas tudijas gaitās pie Induļa Zariņa un Gļeba Paņtelējeva, daudzās manās gleznās parādījās reālistiskākas iezīmes, arvien vairāk sāka interesēt cilvēka ķermeņa atveidošana. Iepazinos un iemīlēju fraņču humānistus.